Tikko izlasīju visu tavu tekstu. Un godīgi sakot, man patika
..ļoti laba ideja, un ļoti labs sižeta turpinājums. Vienīgais, var redzēt, ka tu tiktikko esi sācis rakstīt. Man ir jautājums tev - Kā dēļ tu raksti šo grāmatu? Kā skatos, nodaļas šeit iet ļoti ātri, un drīzāk tas skaitās īsais stāsts, vai kas tamlīdzīgs.
Es gan neesmu ne tuvu grāmatu rakstīšanai, bet pāris padomus(drīzāk gan idejas) tev varu dot.
Pirmkārt, izlasot tavu stāstu, man rodas sajūta, ka tu ļoti ātri skrien uz priekšu. Šāda tipa darbus es rakstīju 9 klasē domrakstos un sacerējumos. Un ar šādu darbu, visticamāk, tu dabūtu augstu vērtējumu 6-7ajā klasē, kāmēr 8-9ajā klasē knapi apmierinošu.Kādēļ? Jo ja varētu aprakstīt tavu rakstīšanas stilu, izkoptību, vārdu krājumu, tēlainību, personu aprakstu, dabasskatu jeb apkārtējās vides aprakstīšanu, domraksta uzbūvi(ievads, kāpinājums,kulminācija, nobeigums), un tā tālak, tad no šā visa tev ļoti daudz pietrūkst. Es negribētu tevi apbēdināt, jo ideja ir laba, un tā ir ļoti svarīga, bet trūkst ļoti daudz kā, lai šo darbu, tā teikt, izkrāsotu.
Piemēram, moments, kad Alekss tiek nodurts ar zobenu, ir viens no vissvarīgākajiem darbā, bet to tu uzraksti 4 rindiņās. Manuprāt šis liecina par to, ka tu ļoti steidzies pabeigt darbu vai arī tu pārāk maz iedziļinies detaļās,kas ir ļoti svarīgi.
Neaizmirsti, ka grāmata nav filma. Lasītājs nezin ļoti daudz no tā, kas notiek tavā galvā, kad tu raksti šo darbu. Visticamāk, bieži tu redzi kādu ainu vai scenāriju, un to apraksti ātri kādā nodaļā, kāmēr vēl nēesi aizmirsis, bet lasītājs nezin no tā neko. Izstāsti, kādas bija viņa emocijas. Ko viņs tajā brīdī domāja. Varbūt viņam mirstot nāca kādas apskaidrības vai domas galvā? Galu galā, viņaprāt viņs tikko tika noslepkavots kautkādas nezināmas, bālas dūdas rokām ar kautkāda Makleodu dzimtas zobenu? Nāve grāmatā ir īpašs notikums, un tas ir ļoti pateicīgs jebkādam tekstam un domu plūdumam. Palasi Blaumaņa darbus. Viņi ir īsi un tā ir klasika, bet tu sapratīsi domu. Katra nāve ir kautkas īpašs..
Tev caur pirmajām nodaļām vaig atklāt ne tikai notikumus, kas risinās, bet arī iekļaut Aleksa domas un rīcību, paskaidrojot to. Respektīvi, tev ir jārada jauns personāžs ar ģērbšanās stilu, reliģisko pārliecību, izskatu, attieksmi utt. Atceries, kad skolā, skolotāja uzdeva izlasīt vienu īsu stāstu, un par dažiem personāžiem vajadzēja izrakstīt viņa izskatu, domas, rakstura īpašības utt..Tev vaig daudz rūpīgāk mūs iepazīstināt ar viņu, jo kā nekā viņs ir galvenā personība.
Tas bija mazs piemērs. Te var saukt visu to, ko jau es nosaucu pirmīt - Atsaucoties uz latviešu rakstniekiem - viņu grāmatās, viņi apraksta Olafa gājienu uz bodi pēc maizes uz pāri pa 300 lapām, kuras izlasot, mēs zinām, kā maize smaržo, cik viņa sver, kādā veikalā viņa pārdevās, to, cik skaists pārdevējam bija rokas pulkstenis, un tā tālāk.
Tātad galvenā ideja - paņem pirmo nodaļu, un uzraksti viņu uz 50lpp. Tur ir ļoti daudz ko rakstīt. Tev vaig iemācīties pievērst nozīmi uz mazajām lietām un detaļām. Atceries, nevienā grāmatā, nekad neviens nav rakstījis scenārija gaitu - ""viņs gāja, viņu nodūra, viņs pārdzima medniekā,utt."". Tas ir tikai ceļs, kādā tu raksti grāmatu - Tas,pēc anatomijas principa ir skelets. Tev grāmatā nevaig saukt kaulu nosaukumus. Tev vajag apstāstīt, kā izskatās kauls, cik ciets viņs ir, cik raupjš, kādas formas, utt... tā pastāstīt, lai nodaļu izlasot, tu nēesi nosaucis neviena kaula nosaukumu, bet mēs precīzi zinām, par kuru kaulu tu runā. Un tas pats ir ar grāmatas rakstīšanu.
Saprati manu domu?
P.S. Bet, kā jau iesākumā uzdevu jautājumu - kāds ir tavs mērķis. Ja šis ir tavs mērķis, uzrakstīt un pabeigt grāmatu. Un tad nākamo jau sākt nopietnāk, un mācoties no pirmās grāmatas kļūdām, tad neklausi mani un pabeidz grāmatu. Nekas nevar būt sliktāk, kā mēģināt uzrakstīt 200lpp grāmatu un apstāties pusceļā. Uzraksti labāk mazu un īsu, un nākamreiz jau mēģini tēlaināk.
Un starp citu, grāmatas rakstīšana ir kā gleznas zīmēšana. Katrs to dara savādāk. Nav viens pareizais veids. Atrodi to, kas tev visvairāk piesaista un kā ir visvieglāk rakstīt, un rakstot ar vien jaunas un jaunas grāmatas, viss manis pieminētais nāks no sevis.
